Dārgais Ziemassvētku vecīti!
Tā laikam Tev nav pierasta lieta saņemt vēstules pēc Ziemassvētkiem, martā. Taču rakstu tāpēc, ka gribētu noskaidrot kādu domstarpību, kas radusies starp mums. Aizvadītā gada nogalē es Tev uzraxtīju vēstuli, kurā palūdzu Tev velosipēdu, elektrisko dzelzceļu, skrituļslidu komplektu un futbolistu formu. Visu gadu es mācījos kā vājprātīgs, man bija labākās atzīmes ne tikai klasē, bet arī skolā. Goda vārds, neviens neuzvedās tik labi kā es. Es patstāvīgi skrēju uz veikalu un pat divas reizes palīdzēju večiņai pāriet pāri ielai. Nav vairāk neviena laba darba, ko es nebūtu izdarījis.
Un kāda mārutka pēc atnesi man šito debilo krūzīti, idiotisko svilpīti un to atbaidošo zeķu pāri? Ko Tu, āpsi, vispār esi no sevis iedomājies, šādi liekot man visu gadu uzvesties un atstājot visu šo mēslu čupu zem eglītes? Un kā ņirgājoties Tu atnesi tā-ā-ā-du dāvanu kaudzi tam kretīnam, kas dzīvo kaimiņu mājā, ka viņš ar tām visām pat pa durvīm nevarēja ieiet? Tā ka nemaz neiedomājies nākamgad bāzt savu resno, smirdīgo pakaļu man pie loga. Es tevi turpat uz vietas izdrāzīšu un ar akmeņiem apmētāšu tavus briežus tā, ka viņi aizbēgs no Tevis un Tev ar kājām nāksies iet atpakaļ uz savu nedataisīto Ziemeļpolu, apmēram tāpat kā man, jo Tu man neuzdāvināji to nolādēto velosipēdu! Ej dirst, Ziemassvētku vecīti! Šogad Tu tiešām uzzināsi, cik es slikts varu būt, Tu, resnais, taukainais, smirdīgais briežu drātētājs!
|
